Vai, lemjot palielināt valsts nodevu nebanku aizdevējiem, valdība lobē bankas?
Avots: Dienass Bizness, 30.09.2019
Šī gada 1. jūlijā spēkā stājās divas dienas pirms Saeimas vēlēšanām Saeimā steigā apstiprinātie grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā (PTAL), ierobežojot kredīta kopējās izmaksas līdz 0,07% dienā no kredīta kopējās summas, kā arī aizliedzot kreditēšanas pakalpojumu reklāmu. Lai gan par kredītu procentu likmju ierobežošanas likumību vēl lems Satversmes tiesa, jau tagad redzams, ka jaunie grozījumi ir mainījuši nebanku kreditēšanas pakalpojumus un noteikti atstās ietekmi uz sektoru kopumā un uzņēmumu finanšu rādītājiem. Taču valdība, nesagaidot šo grozījumu ietekmes izvērtējumu, jau nākusi klajā ar jaunu lēmumu – palielināt ieņēmumus no nebanku kreditēšanas nozares uzņēmumiem, par licencēm no 2020. gada iekasējot papildu 3 miljonus eiro gadā. Tas ir 4,5 reizes vairāk nekā šobrīd. Valdība savu lēmumu palielināt ieņēmumus no nebanku aizdevējiem pamato ar inflācijas, vidējās algas un nozares apgrozījuma pieaugumu. Tomēr neviens no šiem rādītājiem valstī nav audzis vairāk kā četras reizes. Turklāt interesanti ir tas, ka Ekonomikas ministrijai uzdots izvērtēt iespēju nodevas palielinājumu neattiecināt uz tiem nebanku kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem, kas neizsniedz distances kredītus, proti, tas neattiektos uz banku meitas sabiedrībām, kas saņēmušas Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) licenci patērētāju kreditēšanai. Valdības lēmums attiecināt nodevas palielinājumu uz tiem nebanku kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem, kas sniedz distances kredītus, būtiski kropļos patēriņa kreditēšanas tirgu un mazinās konkurenci tajā.
Arī PTAC direktore Baiba Vītoliņa norāda uz visai absurdo situāciju, kurā no vienas puses likumdevējs ierobežo nebanku aizdevēju iespējas pelnīt, taču no otras – uzliek izmaksu palielinājumus. Viņa arī norāda, ka šādi lēmumi mazina konkurenci un var novest pie situācijas, kad tirgū paliek vien daži lielie spēlētāji, kas nebūtu atbalstāms.
Pieņemot, ka visi esošie distances kredītu sniedzēji turpinās sniegt kreditēšanas pakalpojumus arī pēc 2019. gada decembra, kad licence jāatjauno, nodevas apjoms vienam tirgus spēlētājam palielināsies vairāk nekā desmit reizes jeb vidēji par aptuveni 146 tūkstošiem eiro. Te gan jāmin, ka neseno likumdošanas izmaiņu rezultātā tirgu jau ir pametuši vairāki mazie nozares spēlētāji un var samērā droši prognozēt, ka decembrī vēl daļa nebanku kredītdevēju licenci nepagarinās un savu darbību pārtrauks. Līdz ar to tirgū esošie uzņēmumi nespēs šādu valdības plānoto papildu izmaksu pieaugumu nodrošināt. Turklāt, ja valdība rosina palielināt licences maksu nebanku finanšu tirgus dalībniekiem, tad arī banku sektorā šis jautājums būtu jāpārskata, lai saglabātu vismaz teorētisku iespēju konkurēt.
Līdzīgi šī gada jūnijā Saeima apstiprināja grozījumus Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likumā, ar kuriem diemžēl arī netika nodrošināta vienlīdzīga attieksme pret visiem finanšu tirgus dalībniekiem attiecībā uz bezmaksas izziņu saņemšanu no valsts reģistriem. Bankas un apdrošināšanas sabiedrības vēl joprojām ir privileģētā situācijā un izziņas var saņemt bez maksas, turpretī nebanku kreditēšanas uzņēmumiem un citiem finanšu tirgus dalībniekiem tās ir par maksu. Par šo nevienlīdzību iebildumus cēla Konkurences padome, bet viedoklis netika ņemts vērā.
Diemžēl jāsecina, ka valdība tā vietā, lai ar saviem lēmumiem veicinātu vienlīdzīgu konkurenci un jaunu uzņēmumu rašanos, tādējādi palielinot budžeta ieņēmumus, bez iedziļināšanās un diskusijām ar nozares pārstāvjiem ir pieņēmusi lēmumu, kas būtiski ietekmēs nebanku distances kreditēšanas nozari. Valsts nodeva nevar būt instruments papildu ienākumu gūšanai valsts budžetā. Tās uzdevums ir nodrošināt nozares uzraudzības funkciju, un līdz šim veiktās iemaksas ne tikai pilnībā nosedza PTAC izdevumus, bet pat veidoja pārpalikumu, līdz ar to nav saskatāms objektīvs pamats iemaksu palielinājumam.
Arī Baltijas kontekstā Latvijas valdības piedāvātais nodevas apjoms ir nesamērīgs. Ja salīdzinām to ar maksājumiem, ko veic Lietuvas un Igaunijas uzņēmumi, tad Lietuvā noteiktā maksa ir 0,0125% no gada vidējās izsniegto neatmaksāto patēriņa kredītu summas, savukārt Igaunijā maksājums ir 0,01% no izsniegto neatmaksāto patēriņa kredītu summas.
Ņemot vērā nevienlīdzīgos tirgus ierobežojumus dažādiem finanšu sektora dalībniekiem, Konkurences padomei būtu jāizvērtē valdības un Saeimas pēdējos trīs gados pieņemtie lēmumi banku un nebanku kreditēšanas sektorā, analizējot tos no konkurences perspektīvas. Patlaban nākas secināt, ka bankas bauda priekšrocības, kas nav samērojamas ar veselīgu konkurenci finanšu sektorā.