Grozījumi likumā – priekšvēlēšanu populisma pieļauts brāķis
Autors: Guntars Gūte, Diena, 08.08.2019
Latvijas Alternatīvo finanšu pakalpojumu asociācijas vadītājs Gints Āboltiņš intervijā Guntaram Gūtem.
1. jūlijā stājās spēkā grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, ar kuriem noteikts, ka kredīta kopējās izmaksas nevar pārsniegt 0,07% dienā. Jūsu asociācija jau iepriekš uzsvēra, ka līdz ar šiem grozījumiem klasiskā izpratnē īstermiņa kredīti Latvijā vairs nebūs pieejami.
Vai šādi uzskatāt joprojām?
Ja tā globāli skatās uz visu patēriņa kreditēšanas tirgu kopumā, proti, gan bankām, gan nebanku kreditētājiem (jo, manuprāt, ir svarīgi skatīties kopumā, nevis tikai uz atsevišķu patēriņa kreditēšanas tirgus sektoru), tad tas, ko redzam kā banku sektorā, tā nebanku sektorā – patēriņa kredīti pēc summas ir palielinājušies.
Arī banku sektorā?
Protams. Piemēram, bija bankas, kas iepriekš piedāvāja 500 eiro kredītu uz sešiem mēnešiem. Šobrīd redzam, ka minimālā summa ir 1000 eiro uz 12 mēnešiem. Salīdzinot to pašu procentu likmi un komisijas maksu, ko pirms tam aizņēmējs maksāja par sešu mēnešu 500 eiro kredītu, šobrīd būtībā ir pieejama divreiz lielāka summa uz divreiz garāku termiņu. Ir atsevišķas bankas, kas saglabājušas iepriekšējo minimālo summu 300 eiro apmērā, ko varēja paņemt uz sešiem mēnešiem, taču patlaban šo aizņēmumu var saņemt uz ne mazāk kā 10 mēnešu termiņu.
Un šeit ir pavisam vienkārša matemātika – komisijas maksa par aizdevuma izsniegšanu un procentu likme ir tāda pati kā iepriekš, bet, ņemot vērā jauno regulējumu, ir ierobežotas kredītu kopējās izmaksas, patērētājs būtībā ir spiests ņemt aizdevumu uz garāku termiņu, kas attiecīgi galarezultātā nozīmē, ka kredīts kopumā viņam izmaksās dārgāk.
Savukārt nebanku kreditēšanas sektorā redzam, ka ir daļa uzņēmumu, kas atteikušies no mazām summām, un pieejamie aizdevumi ir, sākot no 500 eiro un uz garākiem termiņiem. Jau no 1. janvāra varēja vērot, ka tirgus gatavojās jaunajam regulējumam un attiecīgi mainījās, un sāka piedāvāt klientiem kredītlīniju produktus, kad cilvēks var izmantot šos līdzekļus ilgākā laika periodā. Protams, klientam šādā gadījumā ir iespēja aizņemto summu atmaksāt 30 vai 60 dienu laikā, bet jautājums – vai viņš to arī dara.
Būtībā abos gadījumus ir skaidrs, ka klients par aizņēmumu samaksās vairāk nekā agrāk, pat neskatoties uz to, ka ar likumu no 1. jūlija ir ierobežotas kredīta kopējās izmaksas.
Kāpēc tā?
Šādu situāciju prognozējām arī pērn vasarā, kad notika diskusijas par likuma grozījumiem.
Priekšvēlēšanu laikā, manuprāt, liela daļa no lēmējiem līdz galam nesaprata, ko sevī ietver kredīta kopējās izmaksas, proti, 2016. gadā apstiprinātie grozījumi noteica, ka kredīta līdz 30 dienām kopējām izmaksām, procentu likmēm bija noteikta trepe, bet attiecīgi garākiem termiņiem bija 0,25% dienā. Savukārt šobrīd, ierobežojot kredīta kopējās izmaksas līdz 0,07% dienā, veidojas situācija, ka garajiem aizdevumiem gada procentu likme ir lielāka, attiecīgi īstermiņa produktiem tā ir mazāka. Rezultātā ir skaidrs – nav jau starpības, vai tu izsniedz 500, 300 vai 100 eiro uz 30 dienām vai sešiem mēnešiem, jo fiksētās izmaksas nemainās un, lai tās nosegtu, tirgus pārgāja uz garāka termiņa un lielāku summu aizdevumiem. Mazas summas ar īsiem atmaksas termiņiem pie pašreizējiem likmju ierobežojumiem faktiski aizdevējiem rada zaudējumus, un tādas ir nerentabli piedāvāt. Līdz ar to tirgū ir piedāvājums patēriņa aizdevumiem ar garākiem atmaksas termiņiem. Diemžēl netika skaidri definēts likuma grozījumu mērķis, un arī aprēķinus par iespējamām sekām tirgū neviens neveica.
Joprojām ir sajūta, ka tas viss bija nekas vairāk kā atsevišķu politisko spēku priekšvēlēšanu kampaņas sastāvdaļa.
Vēl joprojām atsevišķi, nu jau bijušie deputāti saka – mēs ierobežojām gada procentu likmi līdz 25% gadā.
Taču, apskatoties rūpīgi, nu, nav šī likme 25% gadā, jo neviens no viņiem droši vien nesaprot, kā vispār veidojas aizdevuma gada procentu likme, ko aprēķina pēc valdības apstiprinātas speciālas formulas. Šobrīd rēķinot, veidojas situācija, ka aizdevumiem ar garāku atmaksas termiņu ir lielāka gada procentu likme, ar īsajiem – mazāka.
Diemžēl šobrīd esam situācijā, kuru ir radījuši politiķi ar likuma grozījumu apstiprināšanu, patiesībā līdz galam neizprotot būtību.
Vai šobrīd ir kādi signāli, kas norāda uz kādām būtiskām sekām kreditēšanas tirgū?
Līdz 1. jūlijam divi uzņēmumi jau ir apturējuši savas licences darbībai kreditēšanas tirgū, un iekšējās sarunās vairāki uzņēmumi ir atzinuši, ka pārtrauks no 1. jūlija izsniegt jaunus kredītus. Attiecīgi viņi turpinās darbu ar jau izsniegtajiem kredītiem, esošo kredītportfeli, bet jaunus aizdevumus neizsniegs.
Un domāju, ka 1. decembris, kad visiem nebanku kreditētājiem ir jāveic kārtējais maksājums Patērētāju tiesību aizsardzības centram (PTAC) par uzraudzību 14 225 eiro apmērā neatkarīgi no uzņēmuma lieluma un apgrozījuma, būs tas brīdis, kad būs vairāki uzņēmumi, kuri licenci nepagarinās un faktiski pārtrauks savu darbu.
Vai varat minēt konkrētus uzņēmumus?
Šobrīd nē. Es jautāju šiem uzņēmumiem, vai viņi ar šādu informāciju ir gatavi iziet publiskajā telpā, bet man kā arguments pret šādu soli tika minēts, ka viņiem ir bijusi pieredze citās valstīs, kur šāds lēmums ticis publiski paziņots, kā rezultātā daļa patērētāju pārtraukuši atmaksāt aizņēmumus, laikam pieņemot – uzņēmums vairs nedarbosies, tad kāpēc man atmaksāt kredītu? Skaidrs, ka tāpat kādā brīdī šī informācija parādīsies publiskajā telpā, bet vismaz pagaidām paši uzņēmēji par to nevēlas runāt.
Un tie, kuri jau ir pārtraukuši kredītu izsniegšanu?
Tie ir SIA Greencredit un SIA DSA Invest. Viņiem jau ar iepriekšējo regulējumu bija samērā grūti strādāt tirgū, bet, saprotot, ka no 1. jūlija kredīvairāk ierobežotas, viņi secināja, ka turpmāka darbība vairs nav iespējama.
Domājams, pavisam objektīvus secinājumus par šīm normatīvu izmaiņām varēsim izdarīt pēc ilgāka laika. Taču ko šīs izmaiņas jau šodien nozīmē cilvēkiem, kuri izmantoja iespēju aizņemties tieši mazās summas uz īsiem termiņiem?
Nebanku aizdevēji neizsniedz aizdevumu, ja ir šaubas par cilvēka spēju to atmaksāt, neatkarīgi no tā, cik lielu summu un uz kādu termiņu aizņēmējs vēlējies saņemt.
Taču skaidrs, ka turpmāk iespēju saņemt, piemēram, 50 vai 100 eiro uz 30 dienām neparedzētu izdevumu segšanai vairs nebūs iespējams.
Sabiedrībā aizvien tiek kultivēts viedoklis, ka īstermiņa aizdevums ir kaut kas slikts, ka cilvēks, iespējams, neprot plānot savu budžetu.
Ja arī maksātspējas rādītāji ļaus cilvēkam aizdevumu saņemt, summa būs lielāka un uz garāku termiņu, nekā viņam būtu nepieciešams.
Taču situācijas reālajā dzīvē ir ļoti dažādas, un te rodas jautājums – vai īstermiņa finanšu vajadzību pareizāk ir risināt ar vidēja termiņa aizdevumu?
Manuprāt, tieši šāds risinājums ir nepareizs.
Tas ir tieši tas pats, ja uzņēmums, kuram radusies īstermiņa nepieciešamība pēc apgrozāmajiem līdzekļiem, paņems ilgtermiņa aizdevumu ar ilgtermiņa saistībām.
Nojaušams, ka patlaban nebanku kreditētāji meklē virzienus, lai dažādotu savus produktu portfeļus, plāno pat jaunu produktu, pakalpojumu piedāvāšanu.
Šobrīd tiešām nebanku sektora uzņēmumi mēģina izstrādāt un piedāvāt dažādus jaunus kreditēšanas pakalpojumus, kredītlīnijas, garāku termiņu un lielāka apmēra patēriņa aizdevumus. Droši vien pirmais darbības gads jaunajos apstākļos parādīs, cik sekmīgi uzņēmumi spēj šajā segmentā strādāt un konkurēt ar banku sektoru, jo tomēr tās izmaksas ir nesalīdzināmas, sevišķi, ja skatāmies uz resursu izmaksām, kas nebanku sektoram ir, sākot no 12% gadā. Kamēr bankās ir lieli klientu noguldījumi, kur depozīta likmes ir ap 0,5% gadā, bet par naudas atlikumiem norēķinu kontos netiek nekas maksāts.
Skaidrs, ka bankām resursu izmaksas ir nesalīdzināmi zemākas. Protams, bankās pagaidām ir vairāk raksturīga manuālā aizņēmuma līgumu apstrāde, kas attiecīgi prasa lielākus cilvēkresursus; nebanku sektorā šīs darbības pārsvarā ir automatizētas, tajā pašā laikā arī bankas aizvien vairāk automatizē savus procesus. Un te ir jautājums – vai šie konkurences apstākļi no izmaksu viedokļa ir līdzvērtīgi?
No jūsu iepriekš teiktā secināms, ka patēriņa kreditēšana kā tāda ar šiem grozījumiem nemazināsies, jo tie, kuriem ir neatliekama nepieciešamība aizņemties 100 eiro, tāpat nāks un lūgs aizdevumu, tikai tagad viņš nedabūs 100 eiro uz 30 dienām, bet viņam nāksies ņemt 500 eiro uz gadu. Attiecīgi cilvēks aizdevumu dabūs, bet lielāku, nekā nepieciešams, un dārgāku.
Ja viņam būs atbilstoša maksātspēja, protams. Gada procentu likme patērētājam būs mazāka nekā pie iepriekšējā regulējuma, bet kopumā aizdevums būs dārgāks, jo summa būs lielāka un uz garāku aizdevuma termiņu. Taču, ļoti iespējams (un mēs to arī minējām iepriekš), nevar izslēgt, ka varētu paplašināties nelegālais aizdevumu tirgus.
Jau šobrīd sludinājumu portālos var redzēt dažādus sludinājumus ar aizdevumu piedāvājumiem.
Kam tas būtu jākontrolē?
PTAC un Valsts policijai, taču jautājums – vai viņiem šobrīd ir tik daudz resursu, lai visus šos gadījumus izķertu?
Skaidrs – ja cilvēkiem vajag naudu aizņemties, protams, var palūgt radiniekiem vai darba devējam. Taču ne vienmēr ir vēlme lūgt finanšu palīdzību tuviniekiem, draugiem vai darba devējam. Ja alternatīvas nav, tad atliks paņemt lielāku summu pie legālā aizdevēja, nekā patiesībā attiecīgajā brīdī ir nepieciešams.
Un rezultātā – palielinoties aizdevumu termiņiem, PTAC apkopotajos datos par aizņēmumu apjomu uz šāgada beigām redzēsim, ka patēriņa kredītportfelisabsolūtajos skaitļos būs palielinājies.
Līdz šim īstermiņa aizņēmumi tika paņemti un lielākajā daļā gadījumu arī laikā atdoti, līdz ar to kopējais distances aizdevumu portfeļa apjoms pieauga samērā maz.
Šobrīd ir sajūta, ka gada beigās visi piedzīvosim lielu pārsteigumu, ka šā kopējā kredītportfeļa pieaugums absolūtajos ciparos būs palielinājies par kādiem 25–30%. Būtībā likumdevējs šobrīd tā absolūti vienkāršoti ir noteicis: ja gribat, tad piedāvājiet cilvēkiem aizdevumus uz gariem termiņiem. Taču neviens nav pat painteresējies – vai tiešām visiem cilvēkiem vajag šos t. s. garos aizdevumus?
Patiesībā tobrīd – vēlēšanu gaisotnē – stāsts jau bija par ātro kredītu ierobežošanu, bet neviens nespēja vai nevēlējās iedziļināties, kā šīs prasības ietekmēs patēriņa kredītu izmaksas reāli dzīvē un kā tas ietekmēs iedzīvotājus.
Neviens no lēmējiem tobrīd, šķiet, vispār nedomāja, ka šie tagad jau apstiprinātie grozījumi skar pilnīgi visus patēriņa kreditēšanas produktus.
Jājautā arī, kas notiks ar banku kredītkartēm – kādus kredītu limitus patērētājs varēs saņemt? Jo, rēķinot visas izmaksas, ļoti iespējams, ka līdzšinējie nosacījumi vairs neļaus bankām piedāvāt kredītkaršu produktus ar nelieliem kredītlimitiem, nodrošinot šo produktu rentabilitāti.
Likuma izmaiņas arī aizliegs patēriņa kreditēšanas reklāmas, izņemot zīmola reklāmas. LAFPA gan pauž, ka šos ierobežojumus varēja arī nemaz nenoteikt, jo līdz ar kreditēšanas nosacījumu maiņu nebanku aizdevēji tāpat krasi ierobežos budžetu mārketingam un reklāmai.
Nozares uzņēmumi jau šobrīd ir būtiski samazinājuši mārketinga budžetu, un to patlaban izjūt arī mediji un reklāmas tirgus. Būtībā uzņēmumi patlaban pamatīgi mazina savas administratīvās izmaksas, tostarp arī darbinieku skaitu, lai spētu nodrošināt esošā kredītportfeļa apkalpošanu, kā arī aizdevumu piedāvājumu nākotnē.
Līdz 1. jūlijam patēriņa kredītu reklāmas bija atļautas, taču jau tobrīd mediji sajuta būtisku šādu reklāmu kritumu tieši no nebanku sektora uzņēmumu puses. Vienlaikus bija jūtams – kamēr vēl bija atļauts, pirmajā pusgadā savus patēriņa un cita veida kreditēšanas produktus aktīvāk reklamēja bankas.
Kādu attīstības perspektīvu saredzat patēriņa kreditēšanas tirgum nākotnē?
Tādu lielāku skaidrību gūsim nākamā gada pirmajā ceturksnī, kad būs zināms gan tas, cik un kādi spēlētāji ir izstājušies no tirgus, gan tas, kādi ir 2019. gada rezultāti patēriņa kreditēšanas nozarē kopumā. Attiecībā uz kredītportfeļa apjomu es atkārtošos: ir pilnīga pārliecība, ka tas būs palielinājies, jo palielinās summas, no kurām izsniegt aizdevumus ir rentabli.
Manuprāt, politiķiem, saprotot patieso situāciju kreditēšanas tirgū, ir jāatgriežas pie šiem grozījumiem un jālabo kļūdainie lēmumi. Turklāt jāatceras, ka divi nebanku kreditēšanas uzņēmumi ir vērsušies Satversmes tiesā, apstrīdot likuma normu atbilstību valsts pamatlikumam un grozījumu pieņemšanas procesu kā tādu. Satversmes tiesa šīs prasības ir pieņēmusi izskatīšanai, un, visticamāk, šāgada beigās vai nākamā gada sākumā varētu būt lēmums.
Varbūt pašreizējais regulējums būs labs stimuls nebanku sektora spēlētājiem paplašināt savu pakalpojumu klāstu citos finanšu tehnoloģiju jeb fintech virzienos – piedāvāt jaunus pakalpojumus, kas nav tieši saistīti ar aizdevumu izsniegšanu?
Ļoti iespējams. Jautājums gan – vai visi uzņēmumi spēs šādu diversifikāciju finansēt?
Manuprāt, lielie uzņēmumi kaut kādā mērā varbūt ar laiku transformēsies un piedāvās pakalpojumu kompleksu.
Taču tas jebkurā gadījumā ir atkarīgs no katra uzņēmuma īpašnieku vēlmes un biznesa stratēģijas.
Tomēr viennozīmīgi skaidrs, ka pašreizējā kārtība ir ieviesta nepārdomāti un populisma dēļ. Tāpēc neizslēdzu, ka rudenī arī likumdevējs pats atgriezīsies pie šā jautājuma, lai tirgu sakārtotu, taču šoreiz to izdarītu loģiski un pārdomāti, balstoties uz objektīviem argumentiem un aprēķiniem, nevis skrējienā pēc vēlētāju balsīm.