Gints Āboltiņš: valsts atbalsts start-up uzņēmumiem – ir vieta izaugsmei
Šā gada 1. janvārī stājās spēkā Jaunuzņēmumu darbības atbalsta likums, savukārt 7. februārī Ministru kabinets apstiprināja detalizētu atbalsta sniegšanas mehānismu.
Viennozīmīgi ir apsveicamas Ekonomikas ministrijas darbības, veidojot atbalsta saņemšanas sistēmu jaunuzņēmumiem (start-up). Tāpat ir skaidrs, ja mērķi – izveidot jaunu un modernu ekonomiku un Latvijai kļūt par start-up uzņēmumu izvēli Nr.1 Baltijā – izdosies sasniegt, ieguvēji būs visi.
Tomēr, veicot nedaudz plašāku analīzi, rodas pamatoti jautājumi, vai apstiprinātais regulējums sasniegs izvirzītos mērķus? Jau šobrīd var redzēt, ka regulējumā ir vieta uzlabojumiem un ļoti iespējams, ka atbildīgajām institūcijām pēc darbības programmas uzsākšanas, būtu vērts veikt esošā regulējuma izvērtējumu no vairākiem aspektiem.
Likumā definētais mērķis ir veicināt jaunuzņēmumu veidošanos Latvijā, tādējādi sekmējot pētniecību, kā arī produktu komercializāciju. No vienas puses, protams, mērķis atbalstāms, bet no otras – pētniecība un komercdarbība, raugoties no biznesa teorijas un prakses, ir divas dažādas uzņēmējdarbības cikla stadijas un atšķirīgi biznesa procesi. Līdz ar to katrā stadijā administrēšanas un atbalsta pasākumiem, kā arī kritērijiem vajadzētu būt atšķirīgiem, taču šobrīd likumā abi procesi ir salikti vienā maisā. Pieredze liecina, šie divi procesi ir vadāmi atšķirīgi un līdz ar to pastāv liela iespēja, ka izveidotā sistēma būs disfunkcionāla un smagnēja no administrēšanas un procesu vadības viedokļa.
Zināmas bažas rada arī atbalsta saņemšanas kritēriju izvērtējums. Piemēram, viens no kritērijiem apstiprinājumam dalībai atbalsta programmā ir nosacījums, ka tā saņēmējs katru atbalsta saņemšanas gadu spēj piesaistīt vismaz 30 000 eiro lielu ieguldījumu savā pamatkapitālā no kvalificēta riska kapitāla investora, turklāt uz investoru attiecas vēl vairāki kvalifikācijas nosacījumi. Respektīvi, jaunuzņēmumi, kuri nevarēs piesaistīt šāda apmēra investīcijas, atbalstu nesaņems. Tāpat šeit ir arī būtiski pieminēt pētniecības un biznesa procesu nošķiršanu – proti, nereti investīcijas pētniecībā ir krietni mazākas nekā produkta komercializācijas posmā, kur piesaistāmo riska kapitāla investīcijas varētu būt lielākas. Turklāt pētniecības posma atbalstam daudz piemērotāka ir tā saucamā biznesa eņģeļu atbalsta forma, kas ar likumu ir izslēgta. Rodas arī jautājums, vai riska kapitāla fonds ieguldīs naudu uzņēmumā, ja tas var pretendēt uz valsts atbalstu, vai ticēs biznesa idejai un vai uzņemtais risks būs samērojams ar potenciālo atdevi. Vai nebūtu vērts apsvērt domu, ka uzņēmumiem vispirms tiek apstiprināts valsts atbalsts ar nosacījumu, ja tiks piesaistītas riska kapitāla investīcijas, tādējādi veicinot riska kapitāla investīcijas uzņēmumos ar augstāku risku un izaugsmes potenciālu? It sevišķi, ņemot vērā to, ka vietējie riska kapitāla fondi visticamāk neatbildīs likumā noteiktajiem kritērijiem un par tādiem varēs kvalificēties tikai ārvalstu riska kapitāla fondi.
Vēl viena diskutabla priekšnosacījumu grupa ir atbilstība vismaz vienai no inovācijas pazīmēm – intelektuālā īpašuma tiesību esamība uz objektu, prasības nodarbināto izglītības līmenim un novirzītā finansējuma (vismaz 50%) apjoms pētniecībai un attīstībai. Piemēram, nodarbinātības kritērijam atbilstu tikai tādi jaunuzņēmumi, kuros vismaz 70% darba ņēmēju ir jābūt ieguvušiem maģistra vai doktora grādu. Esmu pārliecināts, ka izglītība ir vērtība, taču tā noteikti nav priekšnosacījums uzņēmuma vai produkta radīšanai, kuriem ir augsta pievienotā vērtība un eksporta potenciāls. Domāju, ka šī apgalvojuma pamatošanai pietiks ar Ričarda Brensona, Stīva Džobsa un Henrija Forda pieminēšanu. Ja pretendents neatbilst izglītības kritērijam, tad tam vismaz jāizpilda viens no pārējiem diviem.
Ikvienam ir skaidrs, ka uzņēmējdarbības vides attīstība ir jāstimulē un jaunie uzņēmumi ir jāatbalsta, tomēr šobrīd rodas bažas, ka spēkā esošo nosacījumu dēļ likuma mērķi var netikt sasniegti. Neapšaubu, ka kvalitātes sietam un kritērijiem ir jābūt, tomēr uzskatu, ka būtu pārskatāma to samērība un jādod iespēja arī tādiem uzņēmumiem, kuri tādu vai citādu iemeslu dēļ nevar piesaistīt lielu kapitālu un nenodarbina tikai darbiniekus ar maģistra vai doktora grādu.