Gints Āboltiņš: finanšu sektora uzraudzībai jābūt samērojamai ar riskiem
Laikrakstam “‘Dienas Bizness” 25.04.2017.
Finanšu pakalpojumu sektors Latvijā ir viena no tām nozarēm, kas aizvadīto pāris gadu laikā ir ieviesusi plašu uzraudzības pasākumu kopumu. Tas attiecas gan uz banku sektoru, gan arī ārpus banku finanšu pakalpojumu sniedzējiem. No vienas puses ir saprotams, ka stingrāka uzraudzība sniedz lielāku drošību patērētājiem, bet no otras puses mēs redzam, ka nesamērīgi ierobežojumi liedz attīstīties jauniem un inovatīviem finanšu pakalpojumiem. Ārvalstīs ir neskaitāmi piemēri, kad finanšu tehnoloģiju uzņēmumi savu darbību pārceļ uz citu valsti tieši valsts īstenotās politikas dēļ.
Ja finanšu pakalpojumu eksports ir viena no jomām, ar ko vēlamies konkurēt starptautiski, turklāt mums ir visi priekšnoteikumi, lai to sekmīgi varētu izdarīt, tad uzraugošajām iestādēm un politikas veidotājiem ir daudz ciešāk jāsadarbojas ar uzņēmumiem.
Veidojot nozares politiku un vērtējot uzraudzības pasākumus, ir jābūt uz risku analīzi balstītai pieejai. Tas nozīmē, ka ir jāvērtē gan riski, ko nes konkrētie finanšu pakalpojumi, gan jāanalizē potenciālā ietekme uz finanšu sistēmu un sabiedrību kopumā. Ja riski un ietekme ir salīdzinoši maza, tad arī regulējuma prasībām ir jābūt daudz elastīgākām. Savukārt, pieaugot jauno tirgus dalībnieku ietekmei uz finanšu sistēmu, arī regulējumam jākļūst stingrākam.
Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas pasākumi šobrīd ir viens no Latvijas finanšu sektora uzraugošo iestāžu aktuālākajiem dienas kārtības jautājumiem. Apzinoties nepieciešamību stiprināt uzraudzību šajā jautājumā, kā arī ieviest Eiropas Savienības direktīvas prasības, vienlaikus pragmatiski ir jāanalizē, kas tiks sasniegts ar konkrētajiem pasākumiem.
Piemēram, uzliekot pienākumu finanšu tehnoloģiju uzņēmumiem veikt savu klientu identifikāciju klātienē vai arī nodrošināt padziļinātu klienta izpēti neklātienes identifikācijas gadījumā, fundamentāli tiks bremzēta finanšu tehnoloģiju nozares attīstība Latvijā. Pie šāda nosacījuma, visticamāk, finanšu tehnoloģiju uzņēmumi vispār Latvijā nespēs strādāt, jo tas ir pretrunā ar pašu pakalpojuma būtību.
Šodien pastāv dažādi tehnoloģiju risinājumi, lai nodrošinātu pilnvērtīgu, drošu un mūsdienu riskiem atbilstošu klienta identifikāciju un izpēti neklātienē. Turklāt jāņem vērā, ka liela daļa finanšu tehnoloģiju uzņēmumu darbojas zema riska segmentā – darījumu apmēri ir nelieli un tiek veikti pamatā ar Latvijas vai ES rezidentiem. Šajā aspektā mums vajadzētu ņemt piemēru no Igaunijas, kur šobrīd izstrādātajā likumprojektā tiek atzītas likuma subjektu tiesības veikt klientu identifikāciju, izmantojot informāciju tehnoloģijas. Pie tam šāda neklātienes identifikācija jeb identifikācija, kas tiek veikta ar informācijas tehnoloģiju palīdzību, netiek uzskatīta par obligātu priekšnoteikumu klienta padziļinātas izpētes veikšanai, jo šodienas tehnoloģisko iespēju apstākļos tā no risku viedokļa tiek uzskatīta par līdzvērtīgu identifikācijai klātienē.
Ir skaidrs, ka tehnoloģiju attīstība un digitālie risinājumi ir nākotnes finanšu pakalpojumu pamatā. Un regulējošām iestādēm ir jāspēj iet vienā solī ar jauno nozaru attīstību, ja vēlamies būt konkurētspējīgi starptautiski.